— Guli mierīgi un nekusties! — medmāsa Milda pavēlēja. — Pats zini, ka nedrīksti uztraukties.
Viņa piegāja pie loga.
— Drī-zu iz-ve-se-ļo-ša-nos! — astotā «b» korī skandēja.
— Tieši no izlaiduma balles pie tevis, Reini. Un tu vēl burkšķi, ka neesot nevienam vajadzīgs. — Milda paslepšus noslaucīja aizkustinājuma asaras. — Meitenes baltās kleitās, zēni tumšos uzvalkos, saposušies kā uz kāzām.
— Ko kliedz, ko bļaustās! — nez no kurienes uzradies, ūsains večuks rājās. — Vai neredz, ka slimnieki vēl guļ. Iūliņās marš prom!
❖ ❖
— Nāc, es tevi pavadīšu! — Daumants paņēma Baibu zem rokas. Abi klusēdami nogriezās pa celiņu, pa kuru tik bieži skolas laikā bija gājuši.
— Brūte un brūtgāns, — Imants nicinoši nosauca pakaļ.
— Un tev slcauž? — Tas bija Pēteris. — Nāc, Dace, mums pa ceļam.
Pa kanālu peldēja gulbju saime, strūklaka saules staros šķieda mirgojošas lāses.
— Dzirdi — lakstīgala! — Baiba apstājās.
Patiešām — pašā pilsētas centrā no ziedoša ceriņu krūma skanēja treļļi un svilpošana, pogāšana un vīterošana.
«Rīt es viņu vairs neredzēšu un parīt ne, un aizparīt…» Daumants sadrūmis prātoja.