Gints izvilka mazu raudiņu un iemeta plastmasas spainī.
Ingus jau lādzīgs puika, viņš skumji domāja, nebūtu tikai sapinies ar Marku. Pēc tāda kā Marks skumst cietums. Nē, protams, viņš nav noziedznieks, varbūt mūsu klasē viņš bija pats godīgākais, pilnīgi iespējams, bet viņš traucē dzīvot saviem līdzpilsoņiem un, jo kļūs pieaugušāks, jo vairāk traucēs. Tad Marku ieliks cietumā. Vienmēr var atrast, par ko ielikt cietumā, ja pēc tā ir vajadzība. Kad Marku ieliks cietumā, tad mēs ar Ingu varēsim kļūt labi draugi.
Ingus sprauslādams iznira un peldēja pie steķa ar nolūku Bezmugurkaula Gliemezi aiz kājas ieraut ūdeni
Ginta pateiktais joprojām gremza, jo sirds dziļumos Ingus apjauta, ka tā ir taisnība, tomēr tāda, par kuru skaļi nevajag runāt, jo tā attiecas tikai uz viņu un Marku.
Ginta blondie, sprogainie mati saules gaismā vizēja, un ar gaišzilajām actiņām un sārtajiem vaigiem viņš atgādināja aizkustinošu amoriņu no vecas bildes.
Ingum kļuva Gliemeža žēl, viņš pārdomāja un piepeldēja pie steķa gabaliņu nostāk.
— Tad tu ņemsi mani līdzi? — Gints atkal prasīja.
— Nē! — Ingus cieti atteica un spējā rāvienā uzvilkās līdz pusei uz steķa.
— Kā tad! — Gints aizvainoti teica. — Tā vien liekas, ka tu bez sava sirdsdrauga atļaujas neuzdrīksties pat uz mazmājiņu aiziet!