Ingus sakoda zobus, ieslīdēja atpakaļ ūdeni un, tu­rēdamies pie steķa malas, virzījās pie Ginta, bet piepeši sintētiskā makšķere saliecās, un Gints, neielaizdamies nekādās makšķernieku gudrībās, rāva laukā pa taisno. Pa dēļiem aizlēkāja liela karpa.

Satvēris upuri, Gints brutāli izrāva dziļi ierīto āķi. Asins pilieni no zivs mutes uzšļakstījās uz delma. Viņš piecēlās kājās un, cieši sagrābis mirdzošo karpu, lai­mīgi smaidīja un rādīja Ingum.

—   Padomā tikai, kas par varenu maitu! — sajūsmā vaidēdams, viņš ielaida karpu spainī un nolaizīja no delma zivs asinis. — Ja te viena tāda bija, tad taču jābūt vēl citām!

Paliec vien pie šīm citām, nodomāja Ingus, izrāpās uz steķa, apģērbās un aizskrēja pa taciņu, kas veda cauri ezermalas grīšļiem un krūmājiem. Paliec vien, tādi braucieni nav tādiem kā tu, tava laime acīmredzot mājo šai varžu dīķī!

Nokļuvis biežņā, kur krūmi jau sniedzās pāri gal­vai, Ingus piepeši apstājās un saausījās.

Ezerpuses krūmu saaudzēs viņš sadzirda īpatnēji čērkstošo balsi un tai kā atbildi guldzošus, tīksmus sie­vietes smieklus.

Sirds salēcās tāpat kā nesen uz pilsētiņas galvenās ielas.

ll

Ingus uzmanīgi šķīra zarus un zagās tuvāk balsīm. Viņš saklausīja Džīnas smieklos kaut kādas pašapmie­rinātības un egoisma nokrāsas, un tas viņu iesvēla spējā, greizsirdībai līdzīgā niknumā; kā viņa drīkst tā smieties!