— Tieši tāpēc jau arī es gribu, lai jūs ņemtu mani līdzi, — Gints žēli teica. — Citādi es visu vasaru nonīkšu pie ezera un ar studēšanu nekas neiznāks. Saproti, Ingu! Traks ceļojums — un tad uzreiz grāmatas, bet makšķeres pirms aizbraukšanas es salauzīšu! Kad atgriezīšos, nebūs, kas jauc galvu. Redzi, vajadzīga spēja pārmaiņa no viena uz kaut ko galīgi pretēju, nevis no sēdēšanas ar makšķeri uz tādu pašu sēdēšanu ar grāmatu.
Es prasīju par tevi Markam… — iesāka Ingus, bet Gints sašutumā pārtrauca.
— Tu prasīji Markam?! Tad jau tikpat labi varēji godīgi pateikt, ka negribi ņemt mani līdzil Tu taču zini, ka Marks mani necieš!
Jā, to es zinu, nodomāja Ingus, un zinu arī, ka Marks tevi sauc par Bezmugurkaula Gliemezi.
— Ja 6s brauktu viens, tad cita lieta, — viņš teica. — Bet tagad svarīgas arī Markā domas.
— Ja Marks sadomātu kādu ņemt līdzi, vai viņš tev prasītu atļauju? — Gints ņirdzīgi pavaicāja.
Ingus kodīja lūpas un klusēja.
— Marks tevi nostādītu fakta priekšā! — Gints turpināja. — Tiesa, mazu teātri paspēlētu, lai liktos, ka viņš ir rēķinājies ar tavām domām, lai tu varētu vismaz arēji saglabāt pašcieņu!
— Atsienies! — Ingus atcirta un, norāvis treniņtērpu, paskatījās spožajā saulē; acis piešķīda pilnas ar zelta dzirkstīm. Viņš dziļi ieelpoja un ienira ezerā.