fTad turpat blakus krūmos iekrita tukša piena paka.
Bet Marvīna dedzīgā balss čirkstēja cauri meitenes tīksmīgajiem smiekliem kā tāda veca adata uz brāķa diska:
— AK, Džīna, lunkano ķirzaciņl Tu esi kā radīta dejai kordaks, un tā ir kā radīta tev, kaut arī tās veidotāji tevi pat redzējuši nav, jo viņi jau miruši pirms krietna, diezgan ilga laika, ha, ha, un deru uz kvartu ruma, ka arī tu par viņiem pat dzirdējusi neesi, kaut gan esi gudra, tik gudra, ka man dažkārt pat bail metas, kaut gan, jāatzīst, ka tā tu kļūsti vēl interesantāka un noslēpumaināka. Tas, ko atklājuši šie pīšļos pārvērtušies ļaudis, dus tevi, tikpat viltīgs un pavedinošs kā šī senā kašgariešu deja, kuru aizliedza romiešu likumi un nolādēja baznīcas tēvi un kura par īsti tikumīgu netiek uzskatīta arī šodien, bet kuru līdz ārprātam mīlēja vienkāršā tauta tai laikā, kad viedākie prāti jau apjauta Romas impērijas bojāeju, šo «niknās lapsenes» deju, kuru skatoties ķeizara Juliāna draugam senatoram Flāvijam aiz sajūsmas galvā pārplīsa lielais asinsvads — un viņš uz vietas bija beigts. Gribi, es tev iemācīšu? — sirmgalvis iesaucās jauneklīgā balsī. — Šo skurbinošo un kaislīgo, vājprātā dzenošo niknās lapsenes deju?!