— Liecies mierā, Marvīn! — Džīna smējās.
— Par nožēlu, mums nav izdobta ķirbja, kurā pūšot rodas skaņa, kas tik ļoti atgādina lidojošas lapsenes spindzoņu. Tāpat mums nav krotāliju, zini, tie ir tādi vara fcvārguļi, kurus dejotāja šķindina te skaļāk, te klusāk, baidīdama prom nikno lapseni, kas grib viņai iedzelt.
•— Deja ir tieši tāda, kā tu stāstīji?
— Džīn, jaukumiņ! — Marvīns iesaucās vieglā pārmetumā. — Ko vispār vārdos var attēlot?
— Es gribu, lai tu mani iemāci «niknās lapsenes» deju! — Džīna piepeši nopietni teica. — Tikai ne pašlaik. **
— Protams, — vīrietis atteica, un krūmos ielidoja otra tukša tetrapaka.
Elpu aizturējis, Ingus tvēra katru vārdu, bet nekā nespēja saprast.
Tad viņš spēra vēl vienu soli uz priekšu, pašķīra alkšņu zarus un caur lapām ieraudzīja…
Saules gaismā tikpat kā japāņu zīmējumos izlocījās gaisīgas meitenes un sirmgalvja līnijas. Džīna bija kaila. Vecis lēja viņai uz pleciem pienu, un viņa ar baudu glāstīja savu ķermeni.
—- Marvīn! — viņa piepeši satrūkās.
Vīrietis apcirtās un aizdomīgi paskatījās krūmājā.
— Es atkal jūtu, — Džīna nočukstēja un aizsedzās, noslīga uz ceļiem garajā zālē.
— Vai te kāds ir? — Marvīns klusu prasīja.
— Es jūtu… — Džīna atkārtoja.