Vēl neredzēja nevienu gājēju.

Pilsētiņai pārslīdēja reaktīvais iznīcinātājs.

Vecāki vēl gulēja.

Ingus uzrāva treniņtērpu, krosenes un, uz pirkst­galiem nolēkājis pa stāvajām koka trepēm, izmetās uz , ielas un vieglā solī aizskrēja lejup pa kalto akmeņu bruģi. Tas bija jau kopš septītās klases ierastais marš­ruts — divi kilometri līdz ezera peldētavai un atpakaļ.

Kad Ingus paskrēja garām sakņu veikalam, ap kuru iela meta līkumu, zemeslode strauji sagriezās, un viņš tik tikko noturējās kājās, gandrīz vai ietriekdamies laternas stabā.

Priekšā, pa pašu ielas vidu, garlaikotā solī gāja kāds pārītis.

Ingus viņus apdzina, ar acs kaktiņu fiksēdams mei­tenes profilu, tas tiešām ilga acumirkli, bet tā bija pie­tiekami, lai Ingus sirds sāktu strauji sisties.

Cik savādi ļaudis rīta agrumā, viņš paguva nodomāt un tad atjēdzās, kad jau sēdēja uz grāmatveikala skat* loga palodzes un izlikās, ka krosenē iekļuvis akmen­tiņš.

Šņorēdams apavu, Ingus slepus vēroja, kā svešie tuvojas, un rīta saule ietvēra viņu augumus spožā aurā.

Meitene bija Ingus vecumā, varbūt mazliet jau­nāka. Melnie mati brīvi krita uz pleciem, un ar dabiski skaistu kustību viņa atbīdīja uz pieres noslīdējušo sprogu. Viņa atgādināja čigānieti vai indieti, kaut gan vainīgs varbūt bija tikai vasaras sākuma iedegums. Viņa bija slaida auguma, un viņas kustības bija tik vi­jīgas un līganas, ka dažbrīd likās, it kā viņa ietu de­jodama. Viņai mugurā bija gaiši pelēks bikšu kostīms.