Meitenes pavadonis bija bārdains vecis ar sirmām krēpēm, kaulains un stiegrains, ģērbies noskrandušā džinsa kostīmā, basajās kājās sandales. Pie krūtīm viņš bija piespiedis piena tetrapakas, kuras aizdomīgi aplūkoja, tad nolamājās:
— Es jau tā domāju, es jau tā paredzēju! Maitas! To var formulēt tikpat kā likumu — ja nopirksi sešas pakas, viena būs caura! Skaties, Džīn!
— Jā, jā… — meitene nevērīgi atmeta ar roku.
— Sities un cīnies, meklē un ciet, bet kā pateicību saņem cauru tetrapaku!
Un spējās dusmās, kuras prasīja tūlītēju izlādēša- nos, viņš netālu no Ingus nosvieda zemē paciņas, paķēra cauro un trieca to pret bruģi ar tādu spēku, ka tā pārsprāga un piens apšļakstīja māju sienas, bet dažas lāses iesitās sejā puisim.
— Neuztraucies, mīļais! — meitene glāsmaini teica vecim, un šajā uzrunā jautās kaut kas pretīgs, kas vienlaikus saplūda ar neizprotamu valdzinājumu, jo viņa to izteica ar patiesu mīlestību.
Vecis izvilka no džinsu aizmugures kabatas plakanu alumīnija blašķi, noskrūvēja vāciņu, iedzēra vairākus malkus, saviebās un nospļāvās, uzskrūvēja vāciņu un iebāza blašķi atpakaļ.