Piepeši Džīna satvēra viņa roku un paskatījās Ingū.

Viņu skatieni sastapās, un Ingus, nespēdams atrau- tiēs, notrīsēja; šīs tumšās acis izstaroja kaut ko bezgala vilinošu, svarīgu un noslēpumainu, un viņam šķita, ka tās kaut kad jau redzējis; acis likās tik pazīstamas, bet vienlaikus tajās slēpās kāds brīdinājums.

Viņš norija kaklā sakāpušo kamolu.

—    Tu nejūti? — meitene vaicāja vīrietim.

Tas uzmanīgi palūkojās Ingū un noraidoši pakra­tīja galvu.

—    Marvīn, tu nedrīksti tik daudz dzert, — Džīna lūdzoši sacīja. — Alkohola iespaidā jutekļi notruli­nās — un tu vairs nespēj uztvert.

—    Ja starojums ir vājš, tad ne, — sirmgalvis no­žēlā piekrita.

—    Es Jūtu, — Džīna teica, viņas acis iemirdzējās, un viņa pasmaidīja skaistu baltzobu smaidu.

—    Atvaino! — viņa glāsmaini sacīja Ingum. — Mēs negribējām tevi apšļakstīt ar pienu!

—    Jūs jau to nemaz neizdarījāt! — Ingus samulsis atteica un noliecās, lai aizšņorētu kroseni.

—    Tev sejā trāpīja četras piles, — norūpējusies teica meitene, nometās uz viena ceļa im ar plaukstām pacēla puiša galvu, atglauda gaišos matus un ielūko­jās viņa zaļajās acīs, un vienlaikus viņas pirkstu gali viegli kā zirneklīša kājiņas noskrēja pār Ingus seju.