Sirmais vīrs ar mazliet aizmiglotu skatienu nepatikā vēroja Ingu.
Džīna piecēlās un lietišķi teica sirmajam:
— Marvīn, ir\ Nav spēcīgs, bet ir!
— Kas ir? — Ingus neizpratnē izmeta. — Un kas jūs tādi esat?
— Cilvēki! — sirmgalvis asi atcirta. — Džīn, jau- kumiņ, mums laiks!
— Jā, mīļais! — Džīna metās lasīt no bruģa tetrapakas.
— Varbūt jūs tomēr varētu paskaidrot sakarīgāk? — prasīja Ingus.
Džīna pašūpoja puiša deguna priekšā tetrapaku un kā atvainodamās teica:
— Ja nu gribi zināt kaut ko vairāk — Marvīnam jāizdzer kāda paka. Ārsti viņam veselības uzlabošanai ieteikuši pienu.
Vīrietis apstiprinoši pamāja, piemiedza Ingum ar aci un ierāva krietnu klunkšķi no blašķes.
Ingus iesmējās.
Iesmējās arī abi svešie un turpināja ceļu.
Es viņu mīlu, Ingus satraukti nodomāja, tā laikam ir tā mīlestība no pirmā acu uzmetiena, kurai pretoties nespēj neviens; Džīna ir tik skaista, un es jūtu, ka tāda pati ir viņas dvēsele, kas spoguļojas tumšajās acīs; varbūt Džīna mani ir apbūrusi, bet es viņu mīlu…
Ingus pietrūkās no palodzes un gribēja mesties pakaļ meitenei, bet rīta saulē peldošā iela jau bija tukša — abi svešinieki savādā kārtā bija nozuduši.
Spējš izmisums izstīgoja cauri sirdij, taču Ingus tūlīt nodomāja, varbūt viņi ir mākslinieki, kas izbraukuši plenērā, varbūt aktieri no teātra, kas atbraucis tikai vakar vēlu vakarā, vai maz kas viņi varētu būt vasarā, kura daudziem ir īstais apkārtklīšanas laiks, un skaidrs ir tikai tas, ka es Džīnu vēl satikšu.