Un viņš atsāka skrējienu.
Astoņpadsmit gadus Ingus bija uzsūcis sevī mazpilsētiņas gaisotni, astoņpadsmit gadus viņa kājas minušas šo bruģakrneni. Viss tuvs, mīļš un apnicis, smaržojošs pēc saulē sasilušas un ķirmju sagrauztas sētas dēļiem.
Dažbrīd viņš tīri fiziski juta, ka šai mazpilsētas šaurībā trūkst elpas, un tad viņam bija licies: mazliet, vēl mazliet — un tūlīt pavērsies apvāršņi, un viņš kā tumsā, kad uzliesmo zibens, saskatīs kādu izeju.
Tādā jutoņā Ingus bija dzīvojis vidusskolas pēdējā klasē. Nu vidusskola aiz muguras, atestāts rakstāmgalda atvilktnē. Kas mainījies?
Un piepeši Ingus bija skaidri sapratis, ka ne jau kaut kur ārpusē, bet tieši viņā pašā, viņa apziņā un zemapziņā, slēpjas atbilde uz tām ilgām un nemieru, sapņiem un cerībām, kas mutuļo kā pavasara ūdeņi ledus žņaugos.
Ingus skrien vienmērīgā solī.
Viņa mūžīgā kaltiem akmeņiem bruģētā mazpilsētas galvenā iela. Lai kur aizlīkumo šķērsielas, tās vienmēr atved atpakaļ. Aizbēgšanas nav. Un vai aizbēgsi pats no sevis?