Pie atturības kluba Ingus nogriezās liepu alejā, kas veda uz skolu, nu jau viņa bijušo skolu.
Jā, Ingus ir formā, lieliskā formā, skriet ir tik viegli un patīkami, domas šķiet tik skaidras, plaušas vienmērīgi rauj skābekli un piegādā asinīm, un vissīkākie kapilāri tās aizvada līdz katrai ķermeņa šūniņai.
Ingus ar ieskrējienu pāilēca pāri skolas žogam un šķērsoja laukumu divstāvu ēkas priekšā. Skola gulēja klusa un skumja, iegrimusi letarģiskā miegā līdz rudenim, logi ciet, durvis noslēgtas, tomēr vienu logu piemirsuši kārtīgi aizvērt, un Ingus dzird dažu nedēļu vecas atbalsis:
«Jādomā tā, kā domā visi, jo visi domā tā kā visi un tāpēc domā pareizi.
Jārunā tā, kā runā visi, jo visi runā tā kā visi — un arī tas tāpēc ir pareizi.
Jāraksta tāpat, kā raksta visi, jo visi raksta prātīgi kā visi — un tas atkal ir pat ļoti prātīgi.
Un tāpēc jādzīvo pareizi, tāpat kā pareizi dzīvo visi, jo visi dzīvo kā visi un tāpēc dzīvo labi, jo tad dzīvojas labi. Ja dzīvo nepareizi, visādi sarežģījumi rodas, un tad vairs nav labi.»
Ingus nicinājumā nospļāvās uz loga pusi un aizskrēja pāri sporta laukumam, bet no loga joprojām plūda attiecīgās instancēs par attiecīgi vajadzīgi pareizām un pašreizējam laikam par attiecīgi nemaldīgi patiesām apstiprinātās attiecīgās patiesības, kuras, korī atkārtojot, dzīvojas labi, līdz kāda vārna, vārdu plūdos ielidojusi un no tiem galīgi apdullusi, ieskrēja logā un, izbailēs ķērkdama, noķēzīja stiklu.