Logs sašutumā aizcirtās līdz rudenim, kad pa liepu aleju uz skolu sāks tecēt bijīgākas un ticīgākas ausis.

Ingus pārmetās pāri sporta laukuma žogam un caur bērzu birzi aizskrēja lejup uz ezeru, kas klusi šalca pretim niedru un vilkvālīšu mūzikā, un varžu kora dziedātāji rāva vaļā katrs savu partiju, šķaudīdami virsū Visuma harmonijai.

Ezera krasti tinās vieglā dūmakā. Iezilgano spo­guli vietvietām pārskrēja sīka ņirboņa. Ezermalas krū­mājos vēl slēpās pēdējās nakts ēnas.

Uz peldētavas steķa sēdēja Ingus klasesbiedrs Gints un makšķerēja.

Sadzirdējis aiz muguras soļus, viņš slinki pagriezās, un bērnišķīgi naivajā sejā ar neaizmirstuļu krāsas acīm atplauka smaids.

—    Sveiks, veco zēn! — viņš priecīgs uzsauca Ingum.

—    Cau, Gint!

Ingus atspiedās pret peldētavas margām.

Oints zibenīgi piecirta. Auklas galā tirinājās kaz- rags. Gints to noņēma un riebumā trieca pret dēļiem.

Noraustījies konvulsijās, kaitīgais radījums palika gu­ļam starp pāris desmitiem savu sugas brāļu līķīšu bez cerībām uz apbedīšanu.

—    Tev vienreiz neapniks noņemties ar tādām blē­ņām? — Ingus pavīpsnāja. — Vai jēdzīgākais nebūtu pamācīties iestāj ekšiem?