Noskaņa tāda, ka pietiek viena vārda — un visi aiziet šturmēt gubernatora pili vai pat policijas pār­valdi. Bet to tu kailām rokām pasāksi? Tā pie sevis vēl nodomāju, tad ieraudzīju, ka joņo kazaki. Kā tāds melns mākonis no Aleksandra ielas. Ļaudis metas uz visām pusēm, daži tieši kazakiem virsū. Tik traki kā Kārļa ielā jau nebija, bet uz bruģa palika vairāk par desmit. Cik šiem izdevās arestēt, to nesaskaitīju, tikai nevienu no revolucionāriem rokā nedabūja, citi mūs sedza, slēpa, par varas mākti piespieda pazust. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tauta uzskata mūs, partijniekus, par savu artilēriju, bet lielgabalus nekad nedrīkst pa­mest ienaidniekam …

—     Nu, un tagad pie lietas, — Zibens atkal ierunājās. — Jākaļ dzelzs, kamēr karsta. īsi pēc divpadsmitiem

Vērmanītī notiks plašs protesta mītiņš. Visus kaujiniekus apsardzībai! Tavējie novietosies pie pašas estrādes.

—     Mēs būsim klāt, paļaujies uz mani, — paziņoja Matrozis. — Visi kā viens! Tikai… Tu jau zini, ar re­volveriem mums tā paknapi, — viņš kā atvainodamies piebilda.

—    Par to esmu domājis. Saņemsi no manis bumbu, es sēdēšu pie Kuncendorfa uz terases. Viss.

Zibens paskatījās pulkstenī:

—    Vēl vienu pīpi, ilgāk es nevaru gaidīt.

Viņš piebāza kaļķīti, šoreiz ar mahorku, izsmēķēja līdz galam, tad enerģiski piecēlās:

—    Nu, nekā nevar darīt. Kad Brašais atnāk, pasaki, lai skriešus dodas pie Melnā Pētera. Viņš jau zinās. Bet baidos, ka viņš vairs nepagūs, tikai stunda atlikusi.

—     Melnais Pēteris? Tas mazais skārdnieks, kas allaž nāca pie brāļa? — apvaicājās Dīna.

—     Pareizi, tu taču viņu pazīsti un viņš tevi! Klau­sies, tu man esi paša dieva sūtīta! — nopriecājās Zibens. — Aiziesi, pasveicināsi no manis: «Kas ir zibens bez pērkona,» — paņemsi riekstus, vairāk par sešiem viņam diez vai būs. Nevienu svešu Melnais Pēteris neielaiž un arī nedrīkst ielaist, bet man, pati redzi, jāizrīko puiši. Tieši pulksten divpadsmitos gaidu Vērmanītī…