Pēc piecpadsmit minūtēm Dīna, paguvusi ieskriet mājās un nolikt čemodānu, soļoja pa Balastdambi ar kartona kārbu rokā. Vēl to nevilka uz leju bumbu svars, — tomēr sirds bija trauksmaina. Nav vēl pagājušas divas stundas, kopš iebraukusi Rīgā, un, lūk, jau uzdevums. Bet vai tiešām viņa ieradusies tikai šorīt? Dīnai likās, ka nemaz nav atstājusi revolūcijas cīņu apņemto pilsētu. Lježa ar turienes sīkajām bēdām tagad rādījās kā tāls sapnis, reiz redzēts un uz visiem laikiem izgaisis. Viņas īstā vieta bija šeit, kaujas ierindā, blakus biedriem! Un tomēr Dīna juta, ka būtu aplami mēģināt izdzēst no dzīves šos mēnešus Beļģijā — tur viņa atradusi sevi, savu mīlu, Ernestu!…
Atcerēdamās šīs dienas, Dīna laimīgi pasmaidīja. Jā, toreiz varēja ne par ko nedomāt, ļauties sapņiem. Bet tagad viņa atradās Rīgā, pildīja kaujas uzdevumu.
Ko gan teiktu Ernests, ja zinātu, kas jāveic! Pūlēdamās iztēloties draugu, Dina pēkšņi sajuta paļāvību, izzuda visas meitenīgās šaubas, uztraukums. Atamans taču arī neuztrauktos.
Pie loga Dīnai nenācās ilgi klauvēt. Laikam taču Melnais Pēteris caur šķirbu slēģos bija pazinis Fausta māsu, jo, nemaz nenogaidījis paroles vārdus, atvēra durvis un aicināja iekšā. Meitene paskatījās apkārt un pirmajā mirklī jutās mazliet vīlusies — darbnīca kas darbnīca. Uz grīdas mētājās veci kastroļi, čuguna katli, pannas, bļodas un piena kannas, dažas ar sudrabainiem alvas ielāpiem, citas izdegušiem caurumiem. Prīmusi, skārda caurules, visādas sarūsējušas kārbas vēl palielināja mistru. Un arī bārdas rugājiem apaugušais sīka auguma amatnieks, kas mundri lēkāja starp šīm grabažām, nemaz nelīdzinājās noslēpumainam ieroču meistaram.
— Vai tu ar vēstīm no Fausta? — Melnais Pēteris izsaucās pārsteidzoši daiļskanīgā balsī, kuras dēļ baudīja «Ausekļa» biedrības kora labākā baritona slavu.