—     Es no Žibeņa.

—     No Zibeņa? — Melnais Pēteris jau atkal bija kājās un sīkiem soļiem tekāja pa pieblīvēto istabu. Tikai tagad meitene pamanīja, ka viņš klibo. Uztvēris Dinas skatienu, Melnais Pēteris pastāstīja:

—    Nu jau nekas, teiktu, ka pavisam labi, vakar pat uz kora mēģinājumu aizgāju, bet veselas astoņas nedē­ļas, padomā, gandrīz divus mēnešus slimnīcā nogulēju. Un varēja iziet ļaunāk, daudz ļaunāk, ja nebūtu trāpījies labs dakteris, tāds, kas prot muti turēt.

—     Kā tas gadījās? Vai kaujā?

—    Kur nu. Tepat manā būdā, bumbas taisot. Pildu vienu, pildu otru, un pēkšņi — ko teiksi, ko ne — viss iet pa gaisu. Atdaru acis, skatos, guļu kā paša bērēs, uz krūtīm prīmuss, bet uz galvas zupas katls. Bet labi, ka tā. Ja šie sasodītie rieksti būtu sprāguši puišu kabatās, ko tad? Tāpēc arī aizrakstīju Faustam, lai steidzīgi at­sūta jaunu sastāvu, ar to veco vairs nav gaisa, pagaidām izlīdzos ar dinamītu. Bet to, zināma lieta, viegli nedabūsi. Cik zaldātiņi nozog un atstiepj, tik man ir, neviena grama vairāk. Vakar, par provi, tikai pieciem riekstiem pietika, bet mūsējie katru dienu nāk pakaļ…

—    Es ari pēc tā paša, — beidzot Dīnai izdevās pa­teikt, — Zibens prasa pērkonu, cik vien esot.

—    Pieci tikai ir, — sarūgtināts teica Melnais Pēteris. — Ņem vien. Tikai pieskatiet tur Vērmanlti, lai bez se­višķas notēs nešķiež tādu dārgu mantu!

Militārā kapela atskaņoja Šampionam gluži svešu gabalu. Sāpes, ilgas — lūk, ko izteica šī muziķa. Ruse- nieka dūrēs sažņaugtie pirksti atlaidās un kustējās līdzi melodijas ritmam. Šai mirklī viņš bija aizmirsis visu. Toties Šampiona vērīgajām acīm nepagāja secen, ka Vērmanes parkā beidzot kaut kas briest. No Elizabetes ielas, no Pauluči ielas, no Tērbatas ielas, no visām pusēm bariem nāca ļaudis, kas nemaz nelīdzinājās līdzšinējai publikai.

Gandrīz vienlaicīgi no Politehnikuma izskrēja stu­denti, iejaucās strādnieku un amatnieku pūlī.