Šampiona nāsis izpletās. Žurnālista deguns, kas pazina degošu būru ciematu dvingu un Dienvidamerikas apvērsumu pulvera dūmus, beidzot saoda vielu korespondencei. Viņš nepacietīgi paraustīja Rusenieku aiz piedurknes :
— Kas tas?
— Emīls Dārziņš, — un Rusenieka acīs iegūlās kaut kas sapņains, mazliet skumīgs. — Jauns, bet kas par spēku! Kad klausos šo muziķu, aizmirstu visu.
— Ne taču. Paskatieties! — uztraucās korespondents.
Rusenieks neatsaucās, kamēr Dārziņa melodiju nenomainīja sezonas populārākais valsis «Mandžūrijas kalnos». Kad viņš pagrieza galvu, bija jau par vēlu. Aiziet vairs nevarēja, jo koncerta laukumu tagad iejoza blīvs cilvēku valnis.
— Jums veicas, Šampion!
Valša skaņas spēji aprāvās. Estrādē uzlēca vairāki vīri. Muziķi pameta instrumentus un steidzīgi lasījās projām. Kapelmeistars, atcerēdamies savus oficiera uzplečus, mēģināja protestēt, bet dažas spēcīgas rokas norāva viņu no podiuma. Atritinājās divi karogi. Sarkanais ar uzrakstu «Nost patvaldību! Lai dzīvo revolūcija!» izskatījās kā daudzu ielu kauju veterāns, toties melnais ar neveikli uztrieptajiem baltajiem burtiem «Slava kritušiem! Lāsts slepkavām!» šķita gluži jauns. Starp tiem paaugstinājumā uzrausās students un, atrāvis ķiteli uz krūtīm vaļā, sāka izkliegt satrauktus teikumus. Un patiešām karstie, mutuļojošie vārdi rādījās plūstam nevis no lūpām, bet no pārpilnās sirds.
Tai pašā mirklī atdzīvojās gorodovojs. Cenzdamies izraut zobenu no maksts, viņš metās uz priekšu. Bet gredzenotā roka, kas nupat vēl bija rotaļājusies ar zelta pakaviņu, deva viņam tikko manāmu zīmi. Gorodovojs aizsteidzās uz parka izeju.
Šampions nesaprata ne vārda. Kāpēc studenta runa gūst tādu atbalsi, ka daži pat ar visiem alus kausiem izskrien no restorāna un pievienojas sašutuma saucieniem, kas aizpilda katru pauzi?
— Mans dievs, ko viņš stāsta? Rusenieka kungs, pārtulkojiet! — lūdza Šampions.