Tikmēr citi bija paguvuši izveidot ko līdzīgu barikādēm — sabīdījuši solus kopā, uzvēluši citu uz cita. Velti jātnieki laida darbā piešus, lūkodami pārvarēt šo šķērsli lēcienā, — tālāk par ieskrējienu tie netika, jo ik reizi akmeņu krusa izbiedēja zirgus. Lieti noderēja arī smagie alus kausi. No restorāna terases sviesti, tie apdullināja ne vienu vien kazaku.
Bēgošo straumē radās sastrēgums. Arvien vairāk vīriešu, jā, pat dažas sievietes, atgriezās, lai pievienotos strādniekiem un studentiem. Aprima pirmītējā panika, tagad sirdīs plosījās vienīgi liesmains naids.
Nevienlīdzīgā cīņa ilga jau vairākas minūtes. Te veiklas rokas mesta pudele ķēra kazaku sotņas komandieri. Kā apstulbis viņš nobraucīja seju, ieraudzīja uz pirkstiem asinis, un no mutes izlauzās rēciens:
— Uguni!
Norībēja šāvieni. Students, kuram bija izdevies izsisties līdz savējiem, ievaidējās un saļima. Revolucionāri pieplaka zemei. Bet tas neko daudz nebūtu līdzējis — soli nepasargāja no lodēm, rast aizsegu varēja tikai aiz kokiem.
Šampionam sažņaudzās sirds. Uzrāpies uz čuguna iežogojuma, no kura varēja novērot visu kaujas lauku, viņš līdz sāpēm sasprindzināja tuvredzīgās acis, kamēr izplūdusī apkārtne pieņēma kaut cik noteiktākus apveidus. Pēkšņi viņš pamanīja, ka lejā sakustas krūmi, no tiem izlēca cilvēks, garām aizlidoja apaļš priekšmets un nolidoja tur, kur jātnieku bars bija visblīvāks.
— Glābjas, kas …
Kliedzienu nosmacēja apdullinošs sprādziens, šķembu ievainoto zirgu negantie zviedzieni. Daži kazaki turpināja šaut. Bet, kad bumbas eksplodēja cita aiz citas, kad dobjām detonācijām pievienojās asi revolveru spraksti, zaldāti izšķīda kur kurais.