Arī Šampions metās skriet. Ne jau aiz bailēm no bumbām, bet uz telegrāfu — reportāžai katrā ziņā jāiekļūst rītdienas numurā.
— Stāt!
īgns par negaidīto šķērsli, žurnālists skatieniem sastapās ar ūsaino gorodovoju, kuru tikko bija pielīdzinājis eņģelim.
— Kas tie par jokiem, mans kungs! Vai jūs neredzat — es steidzos?! Steidzos kā nekad savā mūžā!
— Muti ciet! — uzbrēca gorodovojs un ar nepārprotamu kustību piedraudēja zvelt ar revolvera spalu pa galvu.
Pienāca žandarmu rotmistrs:
— Kas par kņadu?
— Sis anarhists runā kādā tur suņa mēlē, jūsu labdzimtība, — ziņoja gorodovojs.
Šampions katram gadījumam pārgāja uz vācu valodu:
— Es esmu franču pavalstnieks, «Temps» korespondents.
Rotmistrs pasmējās kā par gardu joku:
— Pazīstam jūsu trikus, revolucionāru kungi. Aizvakar viens uzdevās par trimeru no zviedru tvaikoņa «Odins».
— Mans kungs, jūs mani apvainojat. Jūs vēl nožēlosiet, ka uzdrošinājāties aizkavēt franču laikraksta korespondentu, — un Šampions nikni iegrūda oficierim rokās savu pasi un žurnālista karti.
Uzmanīgi izpētījis dokumentus, rotmistrs atzinīgi pasmaidīja un iebāza kabatā:
— Neko teikt. Teicams viltojums … Jūs esat apcietināts.
— Brīnišķīgs apakšvirsraksts, — pirmajā brīdī nopriecājās Šampions, — «Cara policija apcietina mūsu korespondentu». — Bet, kad gorodovojs sagrāba viņu aiz apkakles un, neraugoties uz pretestību, ievilka ormanī, viss prieks izgaisa.
Tā Šampions nāca pie atziņas, ka Rīga nav kūrorts un gorodovoji nav eņģeļi.
OTRA NODAĻA, kurā slepenie atrod tikai mēteli un cilindru
Rusenieks atstāja koncerta laukumu vienlaicīgi ar Šampionu. Lai arī viņam bija iemesls skubai — daudz nopietnāks nekā francūzim, — viņš neizrādīja to un pat nepaātrināja soli. Drīzāk otrādi, — gāja gaužām lēni, kā cilvēks, kuru nupat redzētais galīgi satriecis. Nonācis pie vārtiem, viņš nepiegrieza ne mazāko vērību policistiem, kas aizturēja katru kaut cik aizdomīgu personu, apstājās un demonstratīvi sāka meklēties pa kabatām.