Tagad nepieciešami daudz asāki soļi nekā kustības sākumā, nepieciešama nelokāma stingrība…» — viņš saņurcīja avīzi un iemeta to rožu krūmos. — Daudzsološi, vai ne? Bet ko es redzu īstenībā? Snaudulīgu provinci, kūrortu! Modes, kas par vairākiem gadiem atpaliek no Parīzes! — Šam­pions nicīgi norādīja uz sieviešu lielajām zīda cepurēm, uz vīriešu salmenīcām un apaļajiem, melnajiem katli­ņiem. — Bet kur ir revolūcija, es jums prasu, kur? Kur ir slavenie kaujinieki ar bumbām un mauzeriem? Kur ir žandarmi? Es pat neredzu nevienu gar . .. gar … kā tur sauc jūsu policistus? . . .

—    Ja tik vien tās nelaimes, — pasmīnēja Rusenieks, — varu jums pakalpot. Vai jums ar šo gorodovoju ne­pietiek?

Šampions kritiski aplūkoja baltā formā tērpto poli­cistu, kas, par spīti karstumam, stāvēja tikpat nekustīgs kā bronzas figūra, pret kuras cokolu tas balstīja muguru.

—    Un tas esot slavenais, asinskārais gorodovojs? Ja man nebūtu tik bēdīgi ap sirdi, es smietos. Es skaļi smietos, Rusenicka kungs, tik skaļi, ka šim putnu bie­dēklim cepure nokristu no galvas. Ha, ha! Izplūciet vi­ņam ūsas, bet zobena vietā iedodiet spārnus, un tas būs gatavs eņģelis … Ko jūs teicāt? Lai es aplūkojot to tur?

Sekodams Rusenieka galvas mājienam, Šampions ieraudzīja solīda izskata vīrieti, kas, izlikdamies akls un kurls pret apkārtni, pētīja koncerta programu. Viņš neko lielu neatšķīrās no pārējiem parka apmeklētājiem, bet resnie, gredzenotie pirksti pārāk uzkrītoši spēlējās ar zelta pulksteņa ķēdes karuļiem, nobarotā seja šķita pārāk vienaldzīga, lai varētu noticēt, ka viņš nācis šurp aizmirst savas veikala rūpes.

—    Nu, labi, špikus un gorodovojus esmu redzējis. Bet tā taču neizskatās revolūcijas pārņemta pilsēta! Vieni snauž, citi klausās muziķu, trešie kā tādi ķēmi staigā ar minerālūdeni, mazliet prātīgākie dzer alu. Ko šie ļautiņi domā, pie velna?

So divu ārēji tik atšķirīgo cilvēku draudzība sākās Lježā, kur Rusenieks bija ieradies Rīgas Federatīvās komitejas uzdevumā.