Kāds špiks paspēra pāris soļus uz viņa pusi, bet, pamanījis, ka svešinieks mierīgi pieiet pie tabakas kioska, pievērsa savu uzmanību citam.
Rusenieks ilgi izvēlējās papirosu šķirni, tikpat ilgi skaitīja izdoto sīknaudu, tad tuvojās žandarmu rotmis- tram palūgt uguni. īgns par traucējumu, oficieris kaut ko noņurdēja, iegrūda viņam saujā sērkociņu kastīti un, pat nevīžodams ieskatīties sejā, devās pārraudzīt apcietināto aiztransportēšanu. Rusenieks aizpīpoja, dziļi ievilka pirmo dūmu, sameklēja rotmistru un ar nevīžīgu «mersī» pateicās par sērkokiem. Pēc tam beidzot šķērsoja ielu.
Vajādami kādu bēgli, garām Pfaba savrupmājai paskrēja divi slepenpolicisti.
— Kurā sētā iemuka? Vai kungs nepamanīja? — viens aizelsies uzrunāja Rusenieku un tā arī neaiztaisīja pārsteigumā atplesto muti.
«Atamans! Dieva vārds, Atamans! Nenotveramais kaujinieks, kuram jau veselu gadu dzen pēdas!… Kas gaišā dienas laikā viens pats atbruņojis trīs gorodovo- jus!… Kas nogalinājis Liepājas cietuma priekšnieku!… Kas nolādētajā 13. janvārī saaģitējis Pēterburgas priekšpilsētas strādniekus pamest darbu un pievienoties demonstrācijai!… Kas, bēgot no lamatām, nošāvis otrā iecirkņa pristavu!… Vecais Jirgensons, kura vīnu tirgotavā Atamans bija vadījis ekspropriāciju, par viņa notveršanu izsolījis 300 zelta rubļu. Tagad šī nauda tikpat kā rokā!»
Tomēr drausmīgā slava, ko Atamans bija iemantojis neskaitāmās sadursmēs ar policiju, tā paralizēja špikus, ka pat neienāca prātā izdarīt pašu vienkāršāko: izraut pistoli un apcietināt — vai tad divatā vienu nepieveiktu? Slepenie atjēdzās tikai tad, kad kaujinieks atradās gabalā.