Tikko Šampions bija paguvis noglabāt bloknotu ka­batā, nožvadzēja atslēga. Atvērtajās durvīs, vēršot dur­kļus pret apcietinātajiem, stāvēja zaldāti. Kameras iemīt­niekiem pavēlēja saspiesties pie sienas. Tad zaldāti pa­šķīrās, lai ielaistu «šefu» — slepenpolicijas priekšnieku Rēgusu. Vēl nesen viņš bija tikai Jelgavas forštates poli­cijas iecirkņa pristava palīgs. Reiz, kad kārtējais slepen­policijas priekšnieks iesniedza atlūgumu, — baidīdamies no revolucionāru atriebības, neviens negribēja ilgi palikt šai postenī, — Rēgusam uzdeva nopratināt apcietinātus krievu kaujiniekus. Kopā ar policijas valdes kancelejas ierēdni Ļihejevu viņi izmeklēšanu izveda tik zvēriski, ka tika iecelti par slepenpolicijas vadītājiem. Kopš tā laika Johans Emeriha dēls Rēguss lika sevi dēvēt par Ivanu Emerikoviču, cerēdams, ka tas veicinās viņa karjeru. Vācietis būdams, viņš tā paša iemesla dēļ runāja tikai krieviski.

Rēguss zināja, kāda viņam slava, un centās to pa­svītrot arī savā ārienē. Viņš bija uzaudzinājis šausmino­šas ūsas, kas, līdzīgi asiem, melniem pīķiem, rēgojās virs

tuklajiem, piepūstajiem vaigiem. Neviens nekad netika redzējis «šefa» buļļa augumu citādi kā melnā tērpā, viņa galvu — bez melnās platmales, kuras mīkstās malas aiz­ēnoja plato pieri.

Viņš piegāja pie Zibeņa un piegrūda kurpes purnu pie deguna:

—    Tā jau es domāju, ka tu atgriezīsies pie mums… Nekur jau nav tik labi kā pie tava drauga Rēgusa. — Viņš pamāja kādam zaldātam: — Aizstiep uz manu ka­binetu, lai varu apsveikt dārgo ciemiņu, kā nākas.

Kaut nesapratis krieviski teikto pavēli, Šampions bija skaidri saklausījis draudīgo zemtoni.