— Jūs nedrīkstat viņu spīdzināt! Mans dievs, šis cilvēks jau tā ir pusdzīvs, — viņš vāciski protestēja. — Es uzrakstīšu tādu korespondenci, ka maniem lasītājiem mati celsies stāvus. Jums nāksies atbildēt!
Rēguss pagriezās un nolūkojās žurnālistā kā zilonis mušā:
— Kas tas par kverkšķi? Laikam pirmo reizi pie mums …
— Esmu Parīzes laikraksta «Temps» speciālkorespondents Žoržs Šampions.
— Ak, biedrs ir ārzemnieks, — Rēgusam iepatikās pajokot. — Kurā viesnīcā kundziņš apmeties?
Šampions jau gribēja minēt «London City», bet laikā piekoda mēli. Ja nu izdarīs kratīšanu un uzies čemodānā paslēptos revolverus?
— Nosaukumu neatceros, — teica viņš. — Es tikko kā iebraucu Rīgā.
— Laikam jau tāda lepnāka, — Rēguss turpināja ņirgāties.— «Hotel de Rome» vai «Sankt Petersburg»?… Arī nē? Un ielu jūs, protams, arī esat aizmirsis?
— Tā ir. Bet ceļu es gan atradīšu. Ja jūs man neticat, griezieties pie franču konsula. Arī firmas «Pežo» pārstāvis Dublē kungs var apliecināt manu personību …
— Es pats esmu franču konsuls! — Rēgusa savaldītais tonis pēkšņi pārvērtās rēcienā. — Es pats esmu cars! Es tevi sapūdēšu, nolādētais buntavniek. Es … — viņš meklēja pašu spēcīgāko draudu, — es no tava žīdu deguna izsitīšu pieckapeiku gabalu! — un Rēguss izgāja no kameras.
Durvis aizcirtās.
Šampions paraustīja plecus. Tādi draudi viņam nebija nekas jauns — hotentotu ķeizars bija pat piesolījis iztaisīt no viņa deguna cepeti. Bet kas var zināt, te nav Ilotentotija, bet cara Krievija. Tur vismaz rēķinājās ar to, ka viņš ir ārzemnieks, šeit viņu uzskata par revolucionāru. Protams, tas ir gods, tomēr diezgan bīstams pašreizējos apstākļos… Šampions pamazām sāka uztraukties. Cits pēc cita nobalēja iecerētās reportāžas sensacionālie virsraksti, toties arvien spilgtāks kļuva dzeltenais cūkādas čemodāns ar dubultā dibenā noglabātiem revolveriem, kas viesnīcas istabā stāvēja pašā redzamākajā vietā.