
Tomēr profesionālo ziņkāri nevarēja ilgi noslāpēt. Ja jau viņam te jāsēž, vismaz lietderīgi izmantos laiku. Vispirms Šampions pierakstīja bloknotā savus iespaidus:
«Maniem lasītājiem grūti iedomāties, kādos apstākļos pašreiz atrodos. Kamerā tikai divi niecīgi lodziņi pie pašiem griestiem — viens uz gaiteni, otrs uz pagalmu — tie paši aizrestoti. Šeit ir tik tumšs, ka ar grūtībām spēju atšķirt burtus. Citu pēc cita ieved arestētos revolucionārus. Tie, kas ieslodzīti jau vairākas stundas, apgulušies uz kailās grīdas. Viņiem jāguļ kā sardīnēm bundžā — šī vārda tiešajā nozīmē. Ja kāds no gulētājiem vēlas pagriezties uz otriem sāniem, tad sajūk visa rinda un pārējiem gribot negribot arī jāpagriežas, jo citādi nepietiek vietas. Nupat iepazinos ar slepenpolicijas priekšnieku, kas izskatās kā īsts lielceļa laupītājs. No studenta, kas laipni atļāvis izmantot savu muguru kā rakstāmgaldu, nupat uzzinu, ka patiesībā politisko lietas jāizskata žandarmērijai, bet vietējie vācu baroni izrēķināšanos ar revolucionāriem labprātāk uztic savam tautietim Rēgusam. Bez tam pastāv tā saucamā «ohranka», kuras pārziņā galvenokārt atrodas spiegi. Vismazāk bīstami ir policisti ar galīgi neizrunājamiem vārdiem: gorodovoji, okolodočņiki, urjadņiki. Bet atgriezīsimies kamerā. Šeit valda drūms un tomēr pacilāts garastāvoklis. Brīžiem kādā kaktā uzliesmo revolucionāra melodija. Var just, ka šie ļaudis pārliecināti par savu uzvaru, kuru pat visnežēlīgākais terors nespēs novērst… Lai lasītājs man piedod, ka aprauju savas piezīmes, bet pašlaik zaldāts izsauc mani uz pratināšanu. Ceru, ka varēšu papildināt savu korespondenci ar jaunu saistošu vielu.»
