…Apmierināts ar izrādi, ko sniedzis kamerā, Rēguss atgriezās savā kabinetā. Istabas vidū divi rungām apbruņoti policisti sasēja Zibenim rokas aiz krēsla atzveltnes. Vienā pusē, atstiepies uz sofa, Ļihejevs spēlēja ermoņikas. No labās rokas locītavas nokarājās jājamā pātaga. Šefs aizkūpināja cigāru un ar avīzi atlaidās uz dīvāna, kas stāvēja pie sienas, viņā pusē krēslam. Tā viņi parasti gulēja, kad spīdzināja sevišķi bīstamu revolucionāru.
Policists ienesa paplāti ar dzeramajiem. Ļihejevs pratināšanas laikā mēdza stiprināties ar Allažu ķimeli, šefs lēnām iztukšoja divus kausus Stricka Pilzenes alus. Viņš nesteidzās, jo labi zināja, ka nekas tā netirdī apcietināto kā gaidas.
— Aleksandr Aleksandrovič, — griezās Rēguss pie sava palīga, — kas jauns? Vai Bračku tā arī neizdevās notvert?
Ļihejevs ar nopūtu pārtrauca muzicēšanu, lai atbildētu:
— Nekas, nekur nepaliks. Mūsu draugs Zibens būs tik laipns un pateiks, kur to atrast.
— Un Brūtgāns. Es viņu nekur neredzu. Vai būtu jau pārvests uz cietumu?
— Ceļā uz šejieni viņu atbrīvoja. Kaujinieki, Ivan Emerikovič.
— Kas to būtu domājis?! — pasmīnēja Rēguss. — Žēl, ļoti žēl.
Viņi samirkšķinājās.
— Šie razbainieki kļūst arvien nekaunīgāki, — turpināja slepenpolicijas priekšnieks un gardi nosmējās. — Viens nupat uzdevās par kādu tur franču korespondentu. Neko ticamāku laikam nespēja izgudrot…
— Pagaidiet, pagaidiet, Ivan Emerikovič, varbūt tas tiešām ir īstais, — sacīja Ļihejevs un sniedzās pēc ķimeļa. — No mūsu ohrankas Parīzes aģenta saņemta tele- grama, ka uz šejieni izbraucis avīzes «Temps» korespondents. Slavens žurnālists, pazīstams ar savām dulburī- bām. Laikam viens no tiem papīra smērmaņiem, kuriem viss nav mājās. Ar to šodienas traci nepaguvu vēl pastāstīt.