Lježa bija izvēlēta ne tikai tāpēc, ka tur atradās Beļģijas lielākās munīcijas rūpnīcas, bet arī aiz citiem apsvērumiem. Tur jau dzīvoja divi biedri — Pūrmaļu Dāvis un viņa māsa Dīna. Dāvis, kaujas vārdā «Fausts», organizācijas labākais speciā­lists bumbu pagatavošanā, par piedalīšanos janvāra ne­mieros tika izslēgts no Rīgas Politehnikuma un tagad turpināja ķīmijas studijas ārzemēs. Dīna bija pratusi iekārtot, ka darba devēja, ateljē īpašniece Gērkes kun­dze, arī viņu sūtīja uz Lježu — apgūt pēdējās Eiropas modes. Vietējos apstākļus labi pazīdami, Pūrmaļi ieskaidroja Ruseniekam, ka bez starpnieka nopirkt šau­tenes lielākā vairumā nebūs iespējams. Par laimi, Lježā uzturējās progresīvais franču žurnālists Maršans.

Sākumā Rusenieks svārstījās. Vai tad var tik svarīgā pasākumā paļauties uz svešu cilvēku? Vai tas vispār gribēs palīdzēt? Vai tik nemēģinās izmantot viņu lū­gumu kā vielu kārtējam sensacionālam rakstam?

Tikmēr notikumi dzimtenē attīstījās arvien straujāk: pasauli aplidoja vēsts par sacelšanos uz bruņu kuģa «Potjomkins», laikraksti publicēja plašas koresponden­ces par Pēterburgas strādnieku streikiem, zemnieku ne­mieriem, par asiņainām sadursmēm ar policiju.

Jā, ieroči bija nepieciešami, un, jo ātrāk, jo labāk! Būtu noziegums vēl ilgāk gaidīt. Un, tā kā vietējie biedri labi atsaucās par franču žurnālistu, Rusenieks izšķīrās.

Kad Rusenieks un Fausts ieradās viesnīcā, šveicars uzskatīja par pienākumu viņus brīdināt:

— Jā, jā, Maršana kungs mājās. Varbūt viņš jūs pieņems atplestām rokām, varbūt izmetīs . .. No viņa visu ko var sagaidīt, pirmo reizi redzu tādu cilvēku. Pirmīt uzsūtīju pie viņa lifta zēnu ar jaunākajām Parī­zes avīzēm. Un ko jūs domājat? Veselu stundu notu­rēja augšā, lasīja priekšā savu rakstu, citiem viesiem bija jākāpj kājām… Būtu vēl kādu franku iedevis, bet kur nu! Par telegramām vien simtnieku dienā izsviež, taču dzeramnaudu principā nedod, saka, — tas paze­mojot.