— Tas nu gan būtu joks! — un Rēguss tieši no pudeles iedzēra krietnu malku. — Pārbaudi, Aleksandr Aleksandrovič, lai neiznāk blamāža.
Tā gadījās, ka Šampions nedabūja iepazīties ne ar Ļihejeva pātagu, nedz ar policistu rungām. Rēguss sagaidīja viņu ar starojošu smaidu:
— Ile, he, he, Šampiona kungs, tas tik bija joks, vai ne? Atzīstieties, jūs patiešām noticējāt, ka uzskatu jūs par vienu no šīs bandas. Es jūs jau pazinu Vērmaņparkā, nodomāju, lai jau Šampiona kungam tiek tas prieks, sagādāsim viņam vielu korespondencei. Ile, he, — Rēguss bārstīja sīkus smieklus. — Un cik veikli es jums notēloju briesmoni!
Šampions grasījās ko pateikt.
— Nē, nē, — atgaiņājās Rēguss, — pateicība man nav vajadzīga. Es piezvanīju Dublē kungam. Viņš jūs gaida lejā. Uz redzēšanos, uz redzēšanos, Šampiona kungs, — un šefs gandrīz ar varu izveda korespondentu no kabineta. — Vienmēr būšu priecīgs jūs satikt.
CETURTA NODAĻA,
no kuras izriet, ka dabūt ieročus bez naudas nav iespējams
1Pa Avotu ielu soļoja kāds jauneklis. Jau pēc dabas izstīdzējis, viņš izskatījās vēl garāks tāpēc, ka krietni apdilusi, skolnieka mundierim līdzīgā, tumšā jaka ar apsūbējušām misiņa pogām bija mazliet par īsu, tāpat kā zilās audekla bikses. Melna beznaga cepure, kādu valkāja vairākums vienkāršo ļaužu, sedza gaišus, pelnu krāsas matus. Likās, viņam gadu trīsdesmit — tik nopietni un pētījoši zilās acis raudzījās pasaulē. Bet jauneklīgi maigā seja un mīkstās, gaišās pūkas zem pastrupā deguna liecināja, ka Robertam Lablaikam ne vairāk par divdesmit. Acīgs novērotājs vēl atzīmētu, ka, sperdams samērā īsus soļus, Roberts tomēr bez pūlēm apdzina citus gājējus. Nepaietu secen arī tas, ka labā bikšu kabata pasmagāk nokarājas uz leju.
Pēkšņi gaita neviļus kļuva gausāka. Tam nebija nekāda sevišķa iemesla, izņemot košās peonijas, kuras, aiz muguras kautri slēpdams, viņam pa priekšu kāds puisis nesa savai iemīļotajai.