
Sasniedzis Stabu ielas stūri, Robis brīdi vilcinājās — viņš jau bija tā zaudējis daudz laika, lauzdamies ārā no Vērmaņparka, kur tika izrīkojis bumbu metējus, atšaudīdamies no vajātājiem, izlīkumodams vai pusi Rīgas, lai sajauktu pēdas. Viņš neuzkrītoši atskatījās, neieraudzīja nekā aizdomīga un tomēr nedevās tieši uz konspiratīvo dzīvokli, bet nolēma piesardzības pēc izmest lieku cilpu.
Iedams garām Baltijas Vagonu fabrikai, Robis caur vārtu režģiem saskatīja uztrauktu ļaužu baru, kas ielenca uz platformas uzrāpušos runātāju. Robis tūdaļ noprata, ka vēstis par sadursmi pie «Uniona» un Vērmanītī jau apskrējušas visu pilsētu un paguvušas sabangot prātus. Viņa ausis sniedza arī atsevišķi izsaucieni:
— Atmaksāt bendēm! Dodiet mums ieročus!
«Jā, tas pašlaik bija vissāpīgākais jautājums. Kādas gan ziņas Atamans atvedis no Beļģijas?»
Robis paātrināja soli. Pēc dažām minūtēm no otras puses iegriezās Stabu ielā un, turēdamies namu ēnā, tik veikli ienira lielas īres mājas vārtos, ka būtu bijis grūti pateikt, kura sēta viņu aprijusi. Šķērsojis pagalmu, uzskrēja trešajā stāvā.
Lai gan piektā dzīvokļa durvis zem porcelāna plāksnītes ar gotiskiem burtiem «E. Krieviņ» greznoja iespaidīgs zvans, viņš pieklauvēja, četri īsi sitieni, pauze, vēl viens. Kad Robis bija atkārtojis šo signālu, pajauna, gaišmataina sieviete ielaida viņu gaitenī.
