—    Vai Atamans ieradies? — nepacietīgi apvaicājās Robis un tūdaļ ievēroja viņas saraudātās acis. — Kas vainas, Līze?

—     Zibens apcietināts.

«Zibens» nu jau pusgadu bija Līzes vīrs. Savā laikā apradusi ar šo kaujas vārdu, viņa lietoja to līdz šai baltajai dienai.

—     Kur viņš atrodas?

—     «Muzejā», pie bendes Rēgusa… Tu zini, kas vi­ņam draud… Šis zvērs vēl nebūs aizmirsis, kā Zibens ar tavu palīdzību toreiz izlauzās no slepenpolicijas. Kad iedomājos, kā viņu spīdzina, es vai prātu zaudēju. Robi, es zinu, tev tikai vajag gribēt — tu spētu viņu atsva­bināt.

Robis vāri noglāstīja Līzes matus un klusi sacīja:

—    Varbūt, varbūt… Bet, saproti, Līze, es to ne­drīkstu, mums pašlaik cits uzdevums …

Smagiem soļiem, kas tā nesaskanēja ar parasto gaitu, Robis iegāja istabā un atkrita gultā. Sēdēšana bija cieta, jo zem plānā matrača glabājās revolveri.

Robim kaujinieka gaitas nozīmēja nevis romantisku epopeju ar pārgalvīgiem uzbrukumiem un veiklām bēg­šanām, bet grūtu, asiņainu, tomēr nepieciešamu darbu, kuru viņš bija uzņēmies cilvēku dižā mērķa dēļ. Viņš tagad domāja par Zibeni, kas Riharda Pola fabrikā bija mācījis viņu apieties ar virpu, Zolitūdes mežā — ar mauzeri. Viņš atcerējās, cik labs un atsaucīgs allaž bijis Zibens — pietika pateikt vārdu, lai viņš uzņemtos visbīstamāko uzdevumu. Robis nešaubījās, ka Zibens pamestu visu un bez svārstlšanās steigtos izpestīt draugu, un sirds savilkās skaudrās sāpēs, zinot, ka šoreiz bied­ram nāksies velti gaidīt palīdzību.

Jāapbruņo tauta, visplašākās masas — tas patlaban galvenais! Kādēļ kavējas Atamans? Kas viss varēja mi­sēties ceļā — pārbraucot pie Tilzītes Krievijas robežu vai tepat Rīgas stacijā, kur allaž dežurē špiki. Cerēt uz labāko, būt gatavam visļaunākam, — tāda ir kaujinieka dzīves gudrība …