Šīs priekšrocības gan vēl nekad nebija izmantotas, un Robis cerēja, ka policijai tā arī neizdosies uzokšķerēt komūnu, kur varēja justies drošāk nekā savās mājās.
Izvēlējies plauktā grāmatu, Robis apgūlās. Dabūja izlasīt pāris rindiņu, kad pie durvīm atskanēja norunātie klauvējieni. Atamans! Robis pielēca kājās un devās pretī. Bet nācējs bija Brašais. Drīz pēc viņa atkāpa cits biedrs. Kad piebungoja trešo reizi, Robis nešaubījās, ka atkal kāds nāk prasīt ieročus, un vairs necēlās kājās — neko iepriecinošu taču nevarēja pateikt. Bet, saklausījis pazīstamu, mazliet dziedošu balsi, izsteidzās gaitenī. Dīna, cik sen viņš nebija meiteni redzējis! Vaigos iesita tumša asiņu šalts.
Un tur viņa jau stāvēja. Tā pati mazā Dīna, kuru Robis bija pazinis kā meitenīti, un tomēr tāda kā pārvērtusies. Skaidro pieri joprojām apstaroja lāsmaini gaiši mati, kurus viņš tā mīlēja, bet kaut kā pietrūka. Tas pats vijīgais, meitenīgais augums, tikai kļuvis tvirtāks, taisnāks, pašapzinīgāks. Tās pašas maigās, brūnās acis, bet bērnišķīgo dzirksti tajās bija nomainījusi nopietnība, kas lika meitenei izskatīties vecākai par saviem astoņpadsmit gadiem. Atkalredzēšanās prieks sagrāba Robi ar tādu spēku, ka aizmirsās galvenais — reiz Dīna šeit, pārradies arī Atamans, viņiem taču vajadzēja izbraukt kopā.
Dīna pati atgādināja to:
— Vai Atamans jau bija? — viņa satraukti jautāja, it kā no tā nez kas atkarātos.
Ilgu pilnais tonis, kādā meitene izrunāja šos vārdus, un jo vairāk tas, ka Dīna pat aizmirsa sasveicināties, pateica Robim visu … Uz Beļģiju aizbraukusi meitene ar gaišām bizītēm, no turienes atgriezusies Atamana draudzene. Cik ilgi viņš bija gaidījis šo tikšanos! Tagad tā ir klāt, bet gluži citāda, nekā sapņots. Kaut arī viņi atrodas vienā dzīvoklī, viņus joprojām šķir neskaitāmas verstis, — tikpat daudzas, cik atdala Rīgu no Lježas.