Lai nenodotu savas jūtas, Robis mēģināja domāt par ko citu, kaut vai par ieročiem, bet nespēja. Domas spītīgi gāja savu ceļu, aizmaldījās tālā pagātnē .. .
Robis redzēja izstīdzējušu četrpadsmitgadīgu puišeli, kas pirmo reizi atbrauca saimniekam līdzi uz lielo pilsētu Tukumu. Todien viņi tirgoja ķirbjus. No pircējiem nevarēja ne atkauties — tādus milzeņus tukumnieki sen nebija redzējuši. Pienāca meitenīte ar gaišām bizēm. Puišelis viņu ieraudzīja, atplēta muti un vairs nespēja novērst skatienu, pat izdeva kādai resnai mammai lieku puskapeiku. Meitenīte ilgi pētīja ķirbjus, tad izvēlējās pašu glītāko — ar dzeltenām svītrām. Ielika kurvī un tik tikko spēja pacelt. Puika veicīgi nolēca no vezuma un palīdzēja aiznest līdz mājām, kas diemžēl atradās pavisam netālu. Meitenīte pat paldies nepateica, toties viņas brālis, kas stāvēja vārtos, dusmīgi paplūkāja viņu aiz auss un pārmeta:
— Kā tev nav kauna ekspluatēt cilvēku, tā sakot, izmantot!
Atgriezies puišelis dabūja no saimnieka krietnu bārienu un tomēr bija laimīgs. Visu atceļu acu priekšā vīdēja meitenes nopietnā sejiņa, samtainais skatiens un gaišgaišās bizes. Kaut ko tik skaistu viņš nekad nebija redzējis. Tā rādījās viņam kā pasakas tēls.
Arī brālis puišelim tīri labi patika. Pirmo reizi kāds bija viņu godājis par cilvēku. Tikai visu laiku knosīja un nedeva mieru neizprotamais vārds «ekspluatēt». Ko tas gan varētu nozīmēt? . ..
Kopš tās reizes viņš ar nepacietību gaidīja katru tirgus dienu, visādi izdabāja saimniekam, lai tiktu līdzi. Kad vien izdevās kaut vai iztālēm samanīt gaišās bizī- tes, tie bija svētki.
Pārcēlies uz Rīgu un strādādams pie Riharda Pola, viņš bija pārāk aizrāvies ar agrāk nepazīto pasauli, lai bieži atcerētos Dīnu, un tomēr šad tad nemīlīgajā, aukstajā cehā vai drūmajā mežā, kur Zibens apmācīja nākamos kaujiniekus, nez no kurienes iznira meitenes tēls. Tādos mirkļos virpa griezās raitāk, lode drošāk ķēra mērķi . . .