Atkalredzēšanās iekrita pavisam nejauši. Pulciņam «Blāzma» uzdeva pārklāt stacijas mūrus ar lozungiem pret slaktiņu Mandžūrijā. Ievajadzējās grūti nomazgājamas krāsas. Zibens ieteica griezties pie biedra Fausta. Fausts, kas izrādījās Dīnas brālis, gan apgalvoja, ka viņam tas esot nieka lieta, tomēr noņēmās ar dažādiem sastāviem vairākas stundas no vietas. Beidzot viņam likās, ka atradis īsto. Lai pierādītu, ka šis karmīnsarkanais ir nenomazgājams, viņš uztriepa to uz vienīgā krēsla, bet pats aizmetās pēc atšķaidītāja. Šai brīdī gadījās ienākt Dīnai. Robis bija tā apmulsis, ka nedabūja ne vārdu pār lūpām, nepaguva pat brīdināt viņu. Atguvās tikai, kad meitene jau sēdēja uz svaigās krāsas. Tad Robis pirmo reizi saprata, ka mīl.
Vēl gadu pēc tam Robis mēdza jokodamies apvaicāties, vai traipi izgājuši. Nē, tos nevarēja nomazgāt, tāpat kā viņš nespēja atbrīvoties no savām jūtām. Ja Dīna būtu bijusi vecāka, Robis bez vilcināšanās dalītu ar meiteni savas «valsts noziedznieka» dzīves skopos priekus un dāsnās briesmas. Bet Dīna šķita vēl bērns, — trauslie pleci par vājiem tādai nastai. Tāpēc Robis izlikās vienaldzīgs. Tas nenācās pārlieku grūti — apziņa, ka viņš kaut ko liedz sev, pasargādams citu no bēdām, sagādāja tādu kā apmierinājumu. Tā tas vilkās līdz Dīnas aizbraukšanai.
Un tagad — Atamans! Nu ko, lai viņi kļūst laimīgi! . . . Tas skan banāli, bet revolūcija nav vēl izgudrojusi jaunus vārdus to cilvēku izjūtām, kuri nespēj iedomāties īstu laimi bez cīņas . . .
Robis atgriezās īstenībā un ieraudzīja Dīnu joprojām stāvam pie durvīm… Kāpēc viņa nav izkustējusies?… Bet varbūt pats laiks apstājies, kamēr viņš kavējies pagātnē? Nē, atmiņas bija vienkārši zibenīgi nomainījušas cita citu, tās nebija jāceļ laukā no pūra lādes, tās vienmēr bija klāt, tāpat kā mauzeris.