Es vēl saprastu, ja viņš būtu skopulis, vai maz tādu gadās? … Bet vakar novēroju, — viņš uzdāvināja veselu zelta luidoru ubagam, kas stāv tepat pie baznī­cas ar melnām brillēm uz acīm … Pelna bargu naudu, bet kā viņš ģērbjas! Ticiet, man būtu kauns tā rādīties ļaudīs. Kad viņš pirmajā vakarā pārnāca, pat negribēju slēgt vaļā durvis, vienkārši nespēju noticēt, ka tāds dzīvo mūsu viesnīcā … Te apmetas tikai smalka pub­lika, — un šveicars aizdomīgi nopētīja Fausta negludi- nāto uzvalku, kuru visnotaļ klāja dažnedažādi tumši traipi pārmaiņus ar izbalušām skābju pēdām.

Aiz durvīm, kuras parādīja lifta zēns, skanēja rit­miska klaboņa, brīžiem ietrinkšķējās zvaniņš, reizēm varēja dzirdēt neskaidru izsaucienu. Tomēr vairākkār­tēji klauvējieni nedeva nekādu rezultātu. Fausts izmisis paplūkāja rudo bārdiņu, paraustīja plecus un grasījās jau griezties atpakaļ, bet Rusenieks nepadevās — no visa spēka ņēmās bungot ar dūrēm un raustīt rokturi.

—    Iekšā, lai zibens jūs sasper, kamēr vēl neesat izdemolējuši durvis! — atskanēja caur tarkšķiem.

Uz paklāja, galda, krēsliem mētājās avīzes, dažas atšķirtas, citas salocītas, pārpilnajā pelnu traukā kūpēja resna cigāra galiņš. Caurvējā dūmi vilkās uz loga pusi, izveidodami zilganu apli ap žurnālista noliekto galvu. Viņš pat nepagriezās.

Fausts ieklepojās:

—    Cerams, jūs piedosiet, ka esam pārkāpuši jūsu istabas integritāti, prasti sakot, ielauzušies nelaikā. . . Vai tad pats nezinu, kādi lieli atklājumi palikuši nerea­lizēti tikai tāpēc, ka cilvēks iztraucēts darbā …

Nekādas atbildes. Joprojām redzēja vienīgi platu muguru un roku, kas izveicīgi darbināja rakstāmma­šīnu, tajos laikos vēl neparastu ierīci.

Pagāja krietns brīdis. Beidzot žurnālists izrāva lok­sni, uzmauca galvā rūtainu žokejmici ar lielu pogu vidū un, nebildis ne vārda, trauca uz durvīm. Rusenieks aizšķērsoja viņam ceļu:

—     Maršana kungs .. .

—      Nesauciet mani par Maršanu, es šo savu pilsonisko vārdu neciešu! Esmu Žoržs Šampions, pazemoto un apspiesto aizstāvis.