Šodien pat varēsiet izlasīt «Temps» nakts izdevumā: «Gadsimta lielākā afēra! Mūsu speciāl­korespondenta Žorža Šampiona sensacionālie atklā­jumi.» Un kam par to jāpateicas? Tikai manam degunam, šim līkajam degunam, par kuru mani apskauž visi žurnālisti. Tūkstoš kilometru attālumā esmu saodis, ka šajās Beļģu Kongo zelta raktuvēs sēž blēži. Viņi paši smiltīs iebēruši saujiņu zelta graudu, kū izkrāptu no ļautiņiem sūrā darbā iekrāto mazu­miņu . . . Nost no ceļa! Man jāskrien uz telegrāfu! . . . Varat tikmēr palasīt manas pēdējās korespondences, — un kā zibens viņš bija laukā.

—    Vai tas ir cilvēks? — savā nodabā izsaucās Fausts, tad, uzbīdījis acenes uz pieres, piegrūda de­gunu pie sienas.

—    Tā taču mūsu svētā, nedalāmā Krievijas impē­rija? — viņš nobrīnījās.

—    Tik tiešām! — arī Rusenieks ielūkojās kartē. — Un, re, ar sarkaniem krustiņiem atzīmējis visas vietas, kur cara tētiņš dabūjis pērienu.

Fakts, ka Šampions interesējas par Krievijas revolu­cionārajiem notikumiem, pamudināja pašķirstīt laik­rakstus. Gandrīz katrā atradās kāda viņa korespon­dence no krievu-japāņu karalauka. Gan kliedzošie virs­raksti, gan sensacionālais stils neko daudz neatšķīrās no buržuāzisko avīžu parastajām reportāžām. Bet Šam- pionam bija savs viedoklis. Viņš ne tikai juta līdzi tūkstošiem «mužiku», -— tā Šampions dēvēja krievu zal­dātus, kuri tika upurēti cara godkārei un ģenerāļu nemākulībai, — viņ/i arī saskatīja visu ļaunumu cēloni caurcaurēm sapuvušajā iekārtā.

—    Nemaz nav tik dulls, kā pirmajā brīdī liekas, — Rusenieks teica.

Fausts neatsaucās. Sadrumstaloja pelnu traukā ci­gāru galiņus un izklaidīgi bāza savā lielajā, izliektajā pīpē. Vispār Fausts smēķēja reti — ne vairāk par trim reizēm dienā. Aiz diviem iemesliem: viņš taupīja dārgo tabaku un taupīja slimās plaušas, kas jau tā cieta no laboratorijas izgarojumiem. Šī pīpe ārpus kārtas liecināja, ka viņa smadzenes patlaban darbojas ar virsslodzi. Tomēr galu galā tikai domīgi pateica: