— Varbūt viņš tīšām izliekas dulls .. .
Iespējams, ka Fausts grasījās piebilst ko īsteni filozofisku, bet šai mirklī Šampions atgriezās. Viņam bija garas kājas, uz kurām balstījās tievs un stiegrains ķermenis. Toties pleci bija pārsteidzoši plati — it kā Šampions nodarbotos ar grieķu-romiešu cīņu. Zelta degunkniebis balansēja uz ērgļa deguna, izceldams dzīvās un gudrās acis. Vaigu bārdā, kas ierāmēja iegareno seju, jau metās sirmums, bet ar taisnu celiņu vidū pāršķirtie mati vēl glabāja jaunības spīdīgo melnumu. Viņa apģērbs bija pretstatu savienojums. Juhtādas šņorzābaki un nātnais, tumšzilais uzvalks piestāvētu jebkuram strādniekam, turpretī nevainojami tīrā, stērķelētā apkakle un ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātais lakatiņš ārka- batā drīzāk piederētos lauku skolotājam. Kopumā radās tikai Šampionam vien īpatnējs izskats.
Šampions jau no pusvārda saprata, kas ciemiņiem uz sirds, tomēr nekurnēdams pacieta Fausta garo un kā parasti zinātniskiem izteicieniem piebārstīto runu.
— Esmu ar sirdi un dvēseli jūsējais! — Šampions paziņoja, platiem, steidzīgiem soļiem pārstaigādams istabu. — Revolūcijas allaž bijušas mana specialitāte. Es pat ņemtos apgalvot, ka neesmu nevienu nokavējis, protams, ja neskaita Lielo franču revolūciju. Krievija ir mans tuvākais ceļa mērķis, es ar vienu kāju jau esmu tur. Bet, lai pakalpotu jums, kungi, esmu gatavs atlikt braucienu … Nē, nē, nedomājiet, ka esmu nesavtīgs . . . Man taču izdevīgi braukt reizē ar jums. Izdevīgi… Ko es saku? Tā ir nedzirdēta laime! Jūs man sniegsiet informāciju no pirmavota. Es būšu aculiecinieks, kā piepildās Engelsa pravietiskie vārdi par pasaules revolūcijas centru drīzo pārvietošanos uz Krieviju … Es jau tagad priecājos par virsrakstiem! «Mūsu speciālkorespondents ziņo no krievu revolūcijas karalauka. Mauzeri taisa vēsturi! Brīvības dieviete izkāpj no asiņu jūras! Kaujinieki — vārds, kas liek drebēt cara impērijai!»