KAD mazā Maja uzmodās, bija jau gaišs. Lielās, zaļās lapas apakšā viņai bija vēsi, un pirmās kustības tai padevās lēnas un neveiklas. Turēdamās pie lapas dzīsliņas, tā tikmēr vēeināja un drebināja savus spārniņus, kamēr tie kļuva tīri no mazākā puteklīša un tikpat vijīgi un lokani kā agrāk. Tad viņa noglauda savus gaišos matiņus un izberzēja lielās, spodrās acis. Uzmanīgi pavirzījās uz priekšu līdz lapas maliņai un sāka apskatīties. Rīta saules staru krāšņums un spožums viņu pavisam apžilbināja. Pāri tai mirdzēja lapas kā zaļgans zelts, bet pati viņa vēl atradās vēsā paēnā.

„Ak tu skaistā pasaule," domāja Maja.

Tikai pamazām viņa sāka atcerēties visus vakardienas piedzīvojumus, gan briesmīgus, gan patīkamus. Bet tā palika pie sava lēmuma uz stropu vairs neatgriezties. Domājot par Kasandru, sirds Majai, protams, sāka pukstēt stiprāk, bet, ka Kasandra viņu kādreiz varētu atrast, nebija do­mājams.