Nē, tas nu viņai nepavisam nebija nekāds prieks — mūžīgi lidot ārā un iekšā, nest medu vai taisīt vaskus. Viņai gribējās justies brīvai un laimīgai un baudīt dzīvi pēc patikas; lai tad ari nāktu kas nākdams, viņa pacietīs visu. Tik vieglprātīgi Maja varēja, protams, domāt tikai tāpēc, ka tai nebija vēl ne jēgas no visa tā, kas viņu sagaidīja.

Neapģistas nepacietības pilna tā sāka vērot kādu saikanīgu spīdumu tālumā. Arī izsalkums lika sevi manīt. Jautri un priecīgi dūcot, tā spēji pacēlās no savas paslēptuves un devās gaišajā, mirgojošā gaisā un siltajā saules mirdzumā. Taisnā virzienā tā laidās uz spilgto puķaino plankumu, kas, kā Majai likās, māja viņai pretim. Kad Maja bija nonākusi tā tuvumā, viņu apņēma tik salds smaržas vilnis, ka tā, gluži apreibusi, tikai ar pūlēm sasniedza lielo sarkano puķi. Maja uzmetās uz ārējās izliektās ziedlapiņas

un palika cieši pie tās turamies. Šinī mirklī no iešūpotā zieda izslīdēja mirdzoša sudraba lode gandrīz pašas Majas lielumā. Laistīdamās visās varavīksnes krāsās un gluži caurspīdīga, tā ritēja viņai pretim. Maja briesmīgi izbijās, lai gan šīs vēsās sudrabotās lodes krāšņums bija iepriecinošs. Caurspīdīgā lode aizvēlās garām, pārvēlās pāri lapiņas malai un, ieripodama saules staros, nokrita zemē.