Pār Majas lūpām izlauzās izbaiļu kliedziens, kad tā redzēja skaisto lodi saplīstam mazās, sīkās pērlītēs. Bet par to zālīte tūdaļ svaigi un dzīvi iemirdzējās, un drebošās pilītes, kā dimanti laistīdamās, ritēja pa zāļu stiebriņiem. Nu Maja saprata, ka lode bija liels rasas piliens, kas mitrajā naktī bija salasījies zieda biķerītī. Pagriezusies pret zieda iekšieni, tā ieraudzīja tur sēžam vaguli; tam bija brūni spārni un melns krūšu vairogs. Vagulis bija drusku mazāks par Maju; viņš mierīgi sēdēja savā vietā un raudzījās kaut gan nopietni, bet pietiekami draudzīgi Majā.

Maja laipni sveicināja.

„Vai tā lode jums piederēja?" jautāja Maja.

Nedabūjusi atbildes, viņa vēl piebilda:

„Man ļoti nepatīkami, ka nogrūdu to zemē."

„Jūs runājat par rasas pilienu?" jautāja vagulis smīnēdams. „Esiet bez rūpēm; es tikko padzēros, bet mana sieva ūdeni nekad nedzer, viņai nieres nav kārtībā. Bet ko jūs te īsti gribat?"

„Kas ir šī skaistā puķe?" neievērodama vaguļa jautājumu, prasīja Maja. „Vai jūs nebūtu tik laipns un man nepateiktu, kā šo puķi sauc?"

Atcerēdamās Kasandras padomus, Maja uzvedās, cik spēdama pieklājīgi.

Vagulis pagrozīja savu spīdošo galvu muguras vairogā. To varēja izdarīt viegli un patīkami, jo galva pavisam labi tur iederēja un slīdēja bez trokšņa šurp un turp.