„Redzams, ka jūs viena no jaunajām," sacīja vagulis un smējās par Majas nezināšanu, kas gan nebija sevišķi pieklājīgi. Vispār viņā bija kaut kas, kas Majai likās prasts; bites bija smalkākas, un tās prata arī labāk uzvesties. Labsirdības tomēr vagulim netrūka; manīdams, ka Maja viegli nosarkst, tas palika piekāpīgāks pret viņas zināšanu trūkumu.
„Nu tad ziniet, ka tā ir roze; mēs viņu apdzīvojam jau kopš četrām dienām un varam teikt, ka mūsu kopšanā tā ir brangi attīstījusies. Drīkstu lūgt jūs ienākt?"
Maja vilcinājās, bet tad pārvarēja savu bailību Un pagāja pāris soļu uz priekšu. Vagulis pašķīra gaišo lapiņu pie malas, un tie reizē iegāja šaurās, krēslainās telpās, kuru gaišsarkanās sienas saldi smaržoja.
„Te pie jums ir patiešām skaisti," sacīja Maja, sajūsmināta visā nopietnībā. „Un kas tā par burvīgu smaržu!"
Vagulim bija patīkami, ka Maja atrada tā dzīvokli skaistu.
„Ir jau jāprot izvēlēties sev dzīvesvietu," sacīja vagulis, labsirdīgi vīpsnādams. „Ne par velti veca paruna saka, ka pēc dzīvesvietas var spriest par paša iemītnieka vērtību. Vai nevēlaties drusku medus?"
„Jā," paspruka Majai neviļus, „tas man sevišķi garšotu."
Vagulis palocījās un pazuda aiz vienas no daudzajām sienām. Mazā Maja laimīga vērās visapkārt. Viņa pieglaudās ar vaidziņu un rociņām pie maigiem sarkaniem priekškariem, elpoja dziļi jauko smaržu un juta prieku, ka drīkst uzturēties tik skaistā mājoklī.