„Dzīvot patiešām ir liels baudījums," domāja viņa, „un vai tad šo mājokli maz ir iespējams salīdzināt ar mūsu saspiesto un pārpildīto daudzstāvu mītni, kādā mums ir jādzīvo un jāstrādā. Šis klusums vien jau ir ko vērts."

Te viņa izdzirda, ka aiz sienas vagulis skaļi baras. Tas rūca uztraukts un saniknots un, laikam kādu saķēris, to ne visai maigi pagrūda. Bet te Maja arī izdzirda kādu sīku baiļu pilnu balstiņu un tad sāka saprast vārdus:

„Protams, kad es esmu viena, tad jūs uzdrīkstaties man nākt tuvumā. Bet tikai pagaidiet, kā jums tad ies, kad atsteigsies mani biedri. Jūs esat rupjš tēviņš. Labi, es eju. Bet jūs nekad neaizmirsīsit, ka es jūs nosaucu par rupju tēviņu."

Maja ļoti iztrūkās no svešās dusmīgās un asās balss. Bija arī dzirdams, ka steidzīgi kāds metas projām.

Vagulis atgriezās ar piciņu medus un errīgs pasvieda to Majai.

„Tas ir tīrais skandāls," viņš sacīja, „nekur tev nav miera no šiem salašņām."

No liela izsalkuma Majai pat aizmirsās pateikt paldies, steigšus tā ēda pilnām mutēm, kamēr vagulis slaucīja no pieres sviedrus un palaida vaļīgāk sava ģērba augšējo gredzenu, lai būtu vieglāk elpot.

„Kas tad tur bija?" jautāja Maja pilnu muti.

„Norijict papriekšu savu kumosu," teica vagulis, „citādi nevar saprast, ko jūs sakāt."