Maja paklausīja, bet uzbudinātais mājastēvs nedeva viņai laika nākošam jautājumam. Sirdīdamies tas runāja:
„Tā bija skudra. Viņas laikam domā, ka taisni viņām krāts un taupīts ik uz soļa. Bez ziņas un atļaujas lauzties svešos pieliekamajos! Es nevaru mierīgi to panest. Ja nebūtu zināms, ka šiem dzīvniekiem piemīt tādas sliktas paražas, es neapdomādamies nosauktu tos par zagļiem." Pēkšņi tas palika domīgs un griezās pie Majas:
„Atvainojiet, es piemirsu stādīties jums priekšā — mani sauc par Pepu, un es esmu no rožu vaguļu saimes."
„Mans vārds ir Maja," nedroši sacīja mazā bitīte, „ļoti patīkama
Peps un skudra
iepazīšanās." Tad tā pamatīgi apskatīja Pepu. Viņš vairākkārt palocījās un izplēta savus taustekļus kā divus brūnus vēdeklīšus. Majai tas ļoti patika.
„Jums ir brīnišķi skaisti taustekļi," viņa sacīja, „var teikt — burvīgi!"
„Tā ir gan," sacīja Peps glaimots. „Vai jums netiklos paskatīties ari no muguras?"
„Ja tikai to drīkstētu lūgt," teica tā.
Vagulis pagrieza savus sakļautos taustekļus tā, ka uz tiem varēja krist saules stari.
„Lieliski, vai ne?" iejautājās vagulis.
„Kaut ko tamlīdzīgu es nebūtu turējusi par iespējamu," sacīja Maja. „Manas pašas taustekļi nevienam nekrīt acīs."