,,.Tā, jā," teica Peps, „katram sava tiesa. Bet par to jums ir, bez šaubām, skaistas acis, un jūsu zelta tērps vien jau ir daudz ko vērts."

Mazā Maja staroja aiz lielas laimes. Līdz šim neviens vēl nebija teicis, ka tai kaut kas ir skaists. Aiz dzīvesprieka tā kļuva pārgalvīga un ātri paņēma vēl drusciņu medus.

„Tā ir ļoti laba marka," teica viņa.

„Lūdzu, ņemiet," sacīja Peps, gan drusku izbrīnījies par Majas lielo apetīti, „tas ir pirmās ražas rožu medus. Tikai jāuzmanās, ka nesamaitā kuņģi. Ja jums varbūt slāptu, tad te, lūdzu, ir vel drusku rasas."

„Ļoti pateicos," sacīja Maja. „Tagad gan es gribētu lidot, ja jums nekas nav pretim."

Vagulis sāka smieties.

„Lidot un atkal lidot, bet tas jau jums, bitēm, ir asinīs. Nesaprotu, kā tas mūžīgais nemiers neapnīk. Pavisam cita lieta sēdēt mierīgi uz vietas; vai jūs tā nedomājat?"

„Ai, es lidoju ar tādu prieku," sacīja mazā Maja.

Vagulis pakalpīgi pavēra sarkano priekškaru.

„Es jūs pavadīšu un parādīšu, no kuras lapiņas viegli var pacelties spārnos."

„Pateicos," atbildēja Maja, „es paceļos spārnos no kaut kuras vietas."

„Tur jums ir savas priekšrocības," sacīja Peps, „man iet pagrūtāk ar apakšējo spārnu izplešanu."

Atsveicinoties Peps spieda Majai roku un pavēra pēdējo priekškaru.

„Ak Dievs, zilas debesis," gavilēja Maja, „palieciet sveiki!"

„Uz redzēšanos," noteica Peps un palika brītiņu sēžot uz visaugstākās vietiņas, lai varētu noskatīties, kā mazā Maja laidās ātri taisnā līnijā uz augšu pret debesīm zelta saules staru apspīdētā tīrā rīta gaismā.