Vagulis paslepus nopūtās un; domās nogrimis, devās atpakaļ uz vēso rožu zieda iekšieni. Viņam metās silti, kaut gan bija vēl agrs.

Peps sāka klusu pie sevis dungot rīta dziesmu, kas sarkanajā rožu lapu gaismā un siltajā saules mirdzumā skanēja tā:

Viss zaļumos un zeltā tērpts un saules stariem cauri vērpts. Zied rozes; kamēr ziedošs lauks, tik ilgi ari man rīts jauks.

Kur dzimtene, to nezinu, kas viņa man, to neminu; tik vienu vien nu gribu es, lai rožu gaisma prieku nes.

Gar pasauli man daļas maz, ja tikai laimi dod kaut kas; kad rozes vīst un ziedi birst, tad ari manas dienas irst.

Un tur ārā pār ziedošo zemi mirdzēdama lēnam cēlās pavasara diena.

3 . nodaļa

Mežezers un tā iemītnieki

AK cik žēl, ka piemirsu Pepam pajautāt par cilvēkiem, domāja mazā Maja aizlidodama. Tāds piedzīvojis virs kā Peps zinātu par viņiem ko pastāstīt. Bet varbūt man pašai palaimējas šodien satikt kādu cilvēku. Spara un prieka pilna tā ļāva gaišajam skatam slīdēt pār plašo un raibo zemi, tērptu vasaras krāšņumā.

Viņai nacas lidot par lielu skaistu dārzu, kas mirdzēja tūkstoš dažādās krāsās.