Daudzie kukaiņi, kurus tā satika, viņu sveicināja, vēlēdami izdevīgu ceļa vēju un labu ražu. Bet katrreiz, kad tā satika kādu biti, sirds viņai kļuva nemierīga, jo savā bezdarbībā tā tomēr jutās drusku vainīga un nebūtu patīkami sastapties ar pazīstamiem. Bet drīz vien tā manīja, ka bites nepiegriež tai ne mazākās vērības.

Te viņa piepeši pamanīja, ka zilās debesis atrodas zemu apakšā, bezgalīgā dziļumā. Savās izbailēs tā domāja, ka būs par augstu uzlidojusi un tur apmaldījusies, bet tad viņa redzēja šinīs apakšzemes debesis krastos augošos kokus metam savu ēnu, un viņa saprata, ka tas ir liels ūdens krājums, mierīgs un zils klusajā rīta stundā.

Priecīga tā nolaidās līdz pašai ūdens virsai, kurā viņa varēja tik skaidri redzēt gan to, kā tā lido, gan ari to, ka viņas gaišie spārni laistījās kā tīrs vizošs stikls. Maja noskatījās, ka kājiņas itin pareizi pieguļ ķermenim, kā jau Kasandra bija stāstījusi, redzēja arī savu skaisto zelta tērpu.

„Patiešām, tas ir baudījums — lidot pār tādu ūdens spoguli," jūsmoja Maja. Viņa varēja redzēt lielas un mazas zivis, kas vai nu ātri peldēja pa skaidro ūdensplūsmu, vai bija palikušas pavisam nekustīgas it kā karājo­ties tanī. Maja sargājās nākt viņām par tuvu, jo bija zināms, ka bitēm draud briesmas no zivīm.