Kad viņa sasniedza ezera pretējo krastu, neatvairāmi to valdzināja siltais niedrājs un ūdensrozes, kuru milzu lapas kā zaļi šķīvji rotāja ūdens- virsu. Maja izraudzījās vispaslēptāko lapu, pār kuru saulē šūpojās garie baltie niedru stiebri un kura pali atradās gandrīz paēnā. Tikai pāris saules plankumu plaiksnījās uz tās kā zelta naudas gabali.
„Jauki, pavisam jauki," nosacīja Maja un sāka spodrināties. Ar abām rokām viņa saķēra galvu, to pavilkdama mazliet uz priekšu, it kā gribētu to noraut. Rīkojās tā tomēr s.tudzīgi, jo viņai jau tikai bija jānotīra putekļi. Tad ar pakaļkājām tā pārvilka pār spārniem, kas pie tam ieliecās uz iekšu, bet skaisti nospodrināti ātri nogūlās pa vecam.
Drīz pie viņas atlaidās tēraudzilgans dundurs, nosēdās uz viņas lapas un izbrīnījies to uzlūkoja:
„Ko jūs te gribat uz manas lapas?"
Maja izbijās.
„Būs taču gan laikam brīv atpūsties pāra acumirkļus," viņa sacīja un atcerējās, ko Kasandra tai bija stāstījusi, ka bites visā kukaiņu pasaulē stāvot augstā cieņā. Tagad nu viņa gribēja reiz izmēģināt, vai tā var iedvest pret sevi respektu. Tomēr sirds Majai sita ātrāk, bet viņas atbilde bija ļoti skaļa un noteikta.
Dundurs manāmi satrūkās, redzēdams, ka Maja neļaus dot sev kādus priekšrakstus. īgni dūkdams, tas nometās uz niedres stiebra, kas bija pārliecies pār lapu, uz kuras sēdēja Maja, un, saules apspīdēts, iesāka runāt daudz pieklājīgāki