„Jums nu gan derētu labāk ko strādāt, kā daždien bitei pienākas, bet, ja nu jums vajadzīga atpūta… lai iet. Es pagaidīšu šeit."

„Lapu taču te ir pietiekoši daudz," teica Maja.

„Visas iznomātas," atbildēja dundurs. „Šajos laikos var priecāties, ja izdodas kaut nelielu zemes stūrīti saukt par savu. Ja manu priekšteci priekš divām dienām nebūtu noķērusi varde, tad man pat šodien vēl nebūtu lāga pajumtes. Tā mētāties vienu nakti še, otru citur nav visai patīkama lieta. Visur, lūk, nav tik laba valsts iekārta kā pie jums. Bet, lai ir atļauts stādīties priekšā, mans vārds ir Ansis Kristaps."

Maja klusēja un ar šausmām domāja par to, cik briesmīgi krist vardei nagos.

„Vai šajos ūdeņos daudz varžu?" jautāja Maja un nosēdās lapai pašā vidū, lai viņu nevarētu ieraudzīt no ūdens.

Dundurs smējās.

„Nepūlicties," viņš ironizēja, „varde jūs redz arī no apakšas, ja spīd saule, jo tad var redzēt lapai cauri. Varde redz gluži skaidri, ka jūs sēžat uz manas lapas."

Maja, pārņemta no iedomām, ka tepat pie pašas lapas sēž varbūt liela varde un nenolaiž no viņas savas rijīgās acis, gribēja ātri aizlidot, bet

pēkšņi notika kaut kas pavisam briesmīgs, uz ko Maja nebūt nebija sagatavo­jusies. Pirmajā brīdī Maja pat nevarēja saprast, kas te īsti notiek; viņa dzirdēja pār sevi tikai asu švīkstoņu, kas izklausījās kā vēja brāziens pa sakaltušām lapām; noskanēja dziedošs svilpiens, spalgs, draudošs medību sauciens, un smalka, viegla ēna pārlaidās pār lapu.