Un tad Maja ieraudzīja, un tai gandrīz aiz bailēm apstājās sirds: viņa pazina lielo, spīdīgo spāri, kas bija saķērusi na­baga Ansi Kristapu un turēja to savās lielajās, asajās ķetnās; nabadziņš brēca izmisumā, ko varēdams. Spāre nolaidās ar savu laupījumu uz niedres, kas mazliet noliecās no uzkrautā smaguma, tā ka Maja redzēja abus šūpojamies virs galvas un tanī pašā laikā viņu atspulgu skaidrajā ūdenī. Anša Kristapa kliedzieni viņai plosīja sirdi. Nekā nedomādama, Maja skaļi sauca:

„Laidiet tūliņ vaļā dunduru, jūs, lai jūs būtu kas būdams! Jums nav ne mazākās tiesības iemaisīties tik patvaļīgi citu paražās."

Spāre palaida dunduru no nagiem, bet rūpīgi to turēja ciet ar rokām un pagrieza galvu uz Majas pusi. Lielās, nopietnās acis un nežēlīgie kožamie daikti iedvesa Majai bailes, bet spārnu un ķermeņa vizuļošana viņu sajūsmināja, jo tie mirdzēja kā ūdens, stikls un dārgakmeņi. Bet spāres milzu apmēri Maju sabaidīja; viņa nevarēja vairs atdabūt dūšu un sāka stipri drebēt.

Spāre sacīja itin laipni:

„Bērns, kas jums kaiš?"

„Atlaidiet viņu," sauca Maja, un asaras saskrēja viņai acīs, „tas ir Ansis Kristaps…"