Spāre smīnēja.
„Kāpēc tā, mazā?" vaicāja viņa un taisīja ziņkārīgu seju, kur tanī pašā laikā atspoguļojās arī liela pieļāvība.
Maja stostījās neziņā. „Ai, viņš taču ir jauks, glīts kungs un, cik es zinu, nav darījis jums nekā ļauna."
Spāre domīgi skatījās Ansī Kristapā.
„Jā, viņš ir mazs, mīļš puisis," viņa maigi atbildēja un nokoda viņam galvu. Majai likās, ka viņa zaudēs samaņu — tik smagi viņu satrieca šis notikums. Tā ilgi nevarēja izrunāt ne vārda, un ar šaušalām tai bija jāklausās krakšķēšanā un skraukšķēšanā, kas cēlās, spāres zobiem iznīcinot Anša Kristapa tēraudzilo ķermeni viņai virs galvas.
„Ko nu izliekaties," teica spāre ar pilnu muti un košļāja tālāk, „jūsu jūtelībai mazs iespaids uz mani. Vai tad jūs rīkojaties labāk? Acīmredzot jūs vēl esat jauna un neesat labi ieskatījusies savās pašas mājās: kad vasarā sākas jums stropā tranu slaktiņš, tad apkārtējā pasaule uztraucas ne mazāk un, domāju, ar lielākām tiesībām."
Maja jautāja: „Vai jūs tur augšā jau beidzāt?" Viņa nevarēja vēl saņemties paskatīties turp.
„Ir atlikusi vēl viena kāja," teica spāre.
„Aprijiet jel, lūdzu, to drīzāk, tad es jums došu atbildi," iesaucās Maja, kas labi zināja, kāpēc vasarā stropā nokauj tranus, un dusmojās par spāres muļķību. „Bet to es jums saku, neiedrošinieties man nākt kaut soli tuvāk, ne acumirkli es neapdomāšos laist darbā savu dzeloni."