Mazā Maja bija tiešām ļoti sadusmojusies. Pirmo reizi viņa pieminēja savu dzeloni un pirmo reizi priecājās par šo ieroci.

Spāre ļauni uzlūkoja Maju. Beigusi savu maltīti, viņa tagad sēdēja drūmi saknupusi un lūrēja uz Maju, pie tam izskatījās kā plēsoņa, kas gatava mesties savam laupījumam virsū. Bet mazā Maja palika mierīgā. Viņa nevarēja pati lāgā saprast, no kurienes tai cēlās drosme, baiļu tā vairs nejuta.

Viņa ļāva atskanēt smalkam skaļam dūcienam, kādu tā reiz bija dzirdējusi stropā no sardzes, lapsenei tuvojoties skrejcaurumam. Spāre teica draudoši un lēni:

„Spāres dzīvo ar bitēm labā saticībā."

„Un tas ir prātīgi darīts," ātri piebilda Maja.

„Vai jūs tikai nedomājat, ka man bailes no jums? Man — no jums?" jautāja spāre. Ar vienu grūdienu tā atstāja stiebru, kas ātri ieņēma savu veco stāvokli, un ar mirdzošo spārnu švirkstošiem vēdieniem nožvīgoja gar pašu ūdens virsu.

Bija skaisti redzēt, kā tā atspoguļojās ezerā: likās, ka ir divas spāres un ka tās abas kustina savus glāžainos spārnus ātri un neapjaušami, un varēja domāt, it kā ap to plūst gaišs sidraba mirdzums. Tas izskatījās tik skaisti, ka mazā Maja aizmirsa visas savas žēlas par nabaga Ansi Kristapu, kā arī visas briesmas. Viņa sasita rokas un sajūsmā izsaucās: