„Cik skaisti! Cik debešķīgi!"

„Jūs to domājat par mani?" pavisam izbrīnījusies vaicāja spāre, bet tad ātri piebilda: „Jā, mani ir ko redzēt, tas tiesa. Būtu jūs zinājusi, kādā sajūsmā par mani bija cilvēki, kad tie vakar mani ieraudzīja pie strauta, kur arī viņi bija apmetušies."

„Cilvēki?" jautāja Maja. „Kā, jūs esat redzējusi cilvēkus?"

„Protams," atteica spāre, „bet, bez šaubām, jūs visnotaļ interesēs, kā mani sauc; mans vārds ir Šnuka no tīklspārnaino saimes, tuvāk, no spāru saimes."

„Pastāstiet jel ko par cilvēkiem," lūdza Maja, kad spāre bija pateikusi savu vārdu.

Spāre ari likās būt samierinājusies, jo nosēdās Majai līdzās uz lapas, kc mazā bite arī ļāva, jo zināja, ka Šnuka sargāsies nākt tai par tuvu.

„Vai cilvēkiem ir dzelonis?" jautāja Maja.

„Ak Dievs, ko tad viņi ar to iesāktu," stāstīja Šnuka. „Nē, viņiem ir daudz ļaunāki ieroči, un tie ir ļoti bīstami. Nav tāda, kam nebūtu bailes no viņiem. Sevišķi ļauni ir tie mazie, kuriem skaidri var atšķirt abas kājas, sauc par zēniem."

„Vai tie jūs vajā?" jautāja Maja lielā uzbudinājumā, gandrīz bez elpas.

„Jā, vai jums tas neliekas saprotams?" vaicāja Šnuka, pārlaizdama acis pār saviem spārniem. „Reti man ir gadījies sastapt cilvēku, kas nebūtu mani mēģinājis satvert."

„Bet kāpēc gan?" jautāja bailīgi Maja.